Foto: Krista Burāne

Ļoti ceru, ka festivāls kļūs par ikgadēju:), jo vakar mani pārņēma ļoti patīkama sajūta – noskatījos “Rotaļnieku” 5. vidusskolā, pēc tam skrēju uz Mūri, lai redzētu “Uvertīru”. Bija tāds ārkārtīgi liels prieks, ka vienā dienā iespējams noskatīties vairākas izrādes.Sajūta – jā!!! Gandrīz jāskrien, lai kaut ko nenokavētu, jo visu tik ļoti gribas redzēt. Būtu bijis vēl foršāk, ja no rīta skatītos “Vasaras salu”, tad vispār būtu bijušas 3 izrādes, bet, tā kā uz Vasaras salu jau biju Rīgā, tad šoreiz nedevos to noskatīties:)

Noskatoties “Rotaļnieku” un “Uvertīru” es sapratu, ka ārzemju teātri pret bērnu auditoriju izturas pavisam savādāk. Šīs izrādes stilistiski ļoti atšķīrās no tām, kas ir redzamas Latvijas teātros (lielajos, ne neatkarīgajos). Bet redzot, kā bērni izrādes skatījās, sapratu, ka arī viņi saprot, izjūt, iedomājas, izfantazē… Abas bija ļoti interesantas, “Uvertīra” arī ļoti komiska, bet.. nebija kaut kāda māžošanās vai stulbi jociņi.. Šīs izrādes ļoti labi parādija, ka domātas visiem – tās atšķirīgi var skatīties gan bērni, gan pieaugušie.

Par “Uvertīru” vispār – izrāde patika jau sākumā, bet, kad aktieri beigās noņēma parūkas un es ieraudzīju viņu patieso vecumu!!! Visi varētu no viņiem mācīties – tāda enerģija! Viņi spēlēja tā, it kā būtu jaunieši, lai gan lielākajai daļai no aktieriem bija (nu nezinu… ap 50-60), taču izrādes laikā to vispār nevarēja manīt. Enerģija, spēles prieks, rotaļīgums…

Ļoti pārsteidza arī ‘Klase.XX gadsimts”. Bet tādā ziņā, ka ļoti patika visa tā padomju laika estētika.. it kā tas nav mans laiks, bet bija ļoti interesanti. Par šo izrādi gan man grūti izteikties, bet sajūta, ejot mājās, bija ļoti pozitīva. Mana mamma, šķiet, vēlreiz izdzīvoja skolas laiku, jo situācijai šķita atpazīstamākas.

Paldies! Ar katru gadu būs arvien vieglāk – cilvēki atpazīs, pašiem būs pieredze.. Bet es tiešām ceru un no sirds Jums to novēlu – lai pietiek izturības un dullums (šajos laikos it īpaši) un vēlme kaut ko šādu organizēt vēl un vēl!

Ja bērns, tad noteikti kaut kas sarkans, dzeltens ar zaļiem zīmējumiem, kaut kas priecīgs – ierastās klišejas uzskaita Krista Burāne. «Taču bērns arī ir cilvēks. Viņš domā un jūt tāpat kā mēs,» pārliecināta Starptautiskā teātra festivāla bērniem un jauniešiem NoMadI radošā direktore. Festivāls Liepājā notiks no 24. maija līdz 1. jūnijam.

Krista Burāne kopā ar komandu – režisoru Mārtiņu Eihi un co – ir gatava pārskatīt, ko īsti pieaugušie ir spējīgi piedāvāt bērniem un, galvenais, ko citādu – būtiskāku, ne formālāku, radošāku – piedāvāt vietā. Nosaukums NoMadI ietver vārdu spēli (es neesmu traks – no angļu val.).

Festivāla rīkotāji cieši tic, ka viņi nav traki, cenzdamies bērniem piedāvāt teātrī jēgpilnu sarunu par pasauli, ne tikai dzeltenzaļisarkanu prieku. Idejas autore uzsver, ka festivāls noteikti nav iecerēts kā obligātais pasākums no sērijas – labiem vecākiem bērns taču jāaizved uz kādu kultūras pasākumu. «Festivāls tapis ar domu par to, ka uz kādu teātri mēs gribētu vest savus bērnus,» stāsta Krista Burāne, paņemot klēpī meitiņu, kura apbrīnojamā tempā ierāpojusi istabā. Diemžēl pavisam maziem bērniņiem domātās «klēpī sēžamās» izrādes atvest nav izdevies – atzīstas radošā direktore. Taču, domājot par to, ko izdevies atvest un iekļaut programmā no pašmāju izrādēm (visi latviešu teātri piedalās bez honorāra), nožēlai vietas nepaliek. Kā jaunākos skatītājus Krista Burāne iztēlojas četrgadniekus, kaut gan, kā zināms, bērni savā attīstībā un pasaules uztverē mēdz būtu ļoti dažādi. Un izvēli, kas piemērots viņa bērnam, kas ne, protams, izdarīs paši vecāki.

Galvenais kritērijs programmas veidošanā bijis, lai izrādes bērnos un vecākos ierosinātu radošo garu, skaidro Krista Burāne. «Lai viņi pēc izrādes atnāktu mājās un, nevis atkal apsēstos pie televizora, bet turpinātu fantazēt, veidot, radīt paši,» viņa piebilst. Festivālā piedalīsies vienpadsmit Latvijas un ārzemju profesionālie teātri ar dažādu žanru iestudējumiem – tie ir domāti skatītājiem, kuri jūtas jauni.

Latviju pārstāvēs pagājušā gada sezonas labākā izrāde bērniem Par mammām, fantāzija folkloras stilā Velniņi, objektu izrāde Vasaras sala, ēnu spēles 7 dienas. Genesis, zīmējumu teātris 7 pasakas par Ņukucīti, izrāde jauniešiem Miskastes bērns un Klase – XX gs. No Igaunijas ar izrādi Aplis viesojas jaunā cirka trupa OMAtsirkus, kurā spēlē jaunieši. Aizraujošas un smieklīgas improvizācijas ar bērnu līdzatnestajām rotaļlietām izspēlēs Teater Isenkram no Norvēģijas izrādē Leļļu uznāciens. Dāņu grupa Batida rādīs muzikālu klaunādi Uvertīra, savukārt deju trupa De Stilte no Nīderlandes aicina uz aizkustinošu dejas izrādi Rotaļnieks (Rīgā Dailes teātrī 26.V) par triju meiteņu draudzību un laukiem.

No 24. līdz 29.maijam Liepājā (viena izrāde būs arī Dailes teātrī 26.maijā) notiks pirmais starptautiskais teātra festivāls “NoMadI”. Festivālā piedalīsies vienpadsmit Latvijas un ārzemju profesionālie teātri ar dažāda žanra izrādēm. Īsi pirms festivāla sakuma portāls “Delfi” aicināja festivāla direktoru, režisoru Mārtiņu Eihi atbildēt uz vairākiem jautājumiem.

Festivāls tiek rīkots finansiāli visai nelabvēlīgā laikā, kad grūtības izjūt pat lielie festivālu un koncertu organizatori. Teātrim vienmēr attiecības ar naudas devējiem laikam bijušas atšķirīgas? Kas pamudināja rīkot festivālu? Kas viesa drošības sajūtu, ka festivāls izdosies?

Jā, patiešām, laiks finansiāli ir grūts, un iespējams, ka vēlēšanās tieši šajā brīdī rīkot festivālu bērnu un jauniešu auditorijai, ir traka. Bet mūsu festivāla nosaukumā ietvertā vārdu spēle “No Mad I” apgalvo pretējo. Sākot organizēt festivālu, mēs ticējām, ka būs iespējams atrast pietiekami daudz cilvēku, kuriem ideja par starptautiska kultūras notikuma bērniem un jauniešiem atbalstīšanu nelieksies traka. Jāsaka godīgi, ka finansējuma piesaiste atklāja jau labi zināmu faktu – šobrīd Latvijā ir grūtības nevis ar naudu, bet ar domāšanu par kultūru vispār un kultūru bērniem un jauniešiem īpaši. Un, ja vēl pasākums nenotiek Rīgā, tad … grūtības saprast, kāpēc tas vajadzīgs, pastāv. Tāpēc arī festivālā šobrīd nav visas uzaicinātās izrādes un dažu citu labu ideju realizāciju nāksies atlikt uz nākamajiem festivāliem.

Tomēr atradās arī pietiekami daudz netraku ļaužu, kas festivālu atbastīja. Finansiāli gan lielāko daļu atbalsta sniedza ārvalstu vēstniecības un fondi no Nīderlandes, Norvēģijas un Igaunijas. Tās ir valstis, kurās kultūras politika ir veidota tā, ka kultūrizglītības nepieciešamība nevienam nav jāpierāda. Dāņu teātra trupa “Batida”, saprotot finansu situāciju Latvijā piedāvāja nospēlēt divas izrādes par vienu cenu.

To, ka šāds festivāls ir svarīgs arī Latvijas profesionālajiem valsts un nevalstiskajiem teātriem pierādā viņu gatavība piedalīties festivālā bez lieliem honorāriem. Latviešu dalībnieki savus izdevumus sedz no biļešu ienākumiem, un tas ir ļoti liels atspaids mums.

Mūs finansiāli atbalsta gan Liepājas domes Kultūras pārvalde, gan VKKF. Idejisku atbalstu saņēmām arī no Kultūras ministrijas.

Ir uzņēmumi, kas atbalsta ar savu produkciju, kā piemēram “Fazer”, citi sadarbības partneri, kas palīdz veidot festivālu.

Bet jāsaka kā ir… festivāls ir pilnībā nekomerciāls. Mēs strādājam tāpēc, ka strādājam, un biļešu ienākumi no 1 – 4 LVL dārgajām biļetēm tiks novirzīti festivāla tehnisko izmaksu segšanai.

Par pamudinājumiem. Tie arī ir divi. Pirmkārt, mēs, radošā apvienība “Nomadi” gribam sākt aizpildīt to tukšumu Latvijas kultūras laukā, kas saistās ar teātri bērniem un jauniešiem. Tāpēc likās ļoti svarīgi radīt vietu, platformu, kur sarunāties par šo tēmu. Festivālā bez izrādēm būs arī starptautiska darbnīca profesionāļiem pēc kuras mēs ceram, ka radīsies idejas nākotnes projektiem un Latvijas teātra ļaudis sāks domāt par izrādēm bērniem un jauniešiem kā interesantu un jēgpilnu darbības jomu.

Un otrais – festivālu rīkojam kopā ar ASSITEJ Latvija. Tā ir starptautiskas organizācijas, kas apvieno teātrus, kas strādā bērniem un jauniešiem Latvijas nodaļa un šogad bija pienācis laiks, kad Baltijas valstu vidū festivāls bija jārīko tieši latviešiem.

Par to, kā festivāls izdosies, varēsim runāt pēc nedēļas. Drošības, protams, nav, jo nav arī pieredzes šādu pasākumu rīkošanā, mācāmies darba procesā, dabonam punus, bet spītīgi turpinām iet uz priekšu.

Vieta. Kāpēc par festivāla galveno norises vietu izvēlēta Liepāja? Vai tāpēc, ka tur teātris un ir drošāka sajūta? Zināms, ka pašvaldības atbalsta ziņā būtu daudz izdevīgāk rīkot festivālu citā lielā Kurzemes pilsētā…

Tāpēc, ka Liepājā ir daudz foršu cilvēku, gan kultūras pārvaldē, gan pašā pilsētā un iespējams, ka tas saistīts ar manām romantiskajām atmiņām par “Liepājas dzintaru” un nepieradinātību, brīvību, kas tad valdīja.. Var jau būt, ka pilsēta ir kļuvusi pragmatiskāka, bet ceram, ka bērni to atkal izkustinās.

Vai plānojat citus gadus ļauties izaicinājumam rīkot festivālu citās pilsētās? Kādi vispār nākotnes plāni?

Atbilstoši nomadismam mums vajadzētu doties tālāk uz citu pilsētu vai pat citu reģionu.. piemēram uz Latgali. Ideja par festivālu un tā dalībniekiem kā klejotāju tautu, kas ceļo no viena kultūras notikuma uz otru, no vienas pilsētas uz otru, mūsuprāt ir svarīga. Tāpēc, ka teātris, labas, mūsdienīgas izrādes ir jāredz visā Latvijā, nevis tikai Rīgā. Bet tikai tad, kad būs beidzies mūsu pirmais festivāls, kad būs veikta analīze, mēs varēsim domāt, ko un kā darīt tālāk. Idejas jau ir, bet ja tām nebūs iespējams daudzmaz prognozēt materiālo segumu, tad jautājums par turpināšanu būs ļoti smags. Domājam arī par formu.. varbūt mazāk izrāžu, bet pielikt klāt kādu aktuālu kino, koncertu, kādu pavisam traku dullību saistītu ar pilsētu un jauniešiem.

Ar ko atšķiras Latvijā veidotās bērniem domātās izrādes no tām ārvalstu izrādēm, kuras esat uzaicinājuši izrādīt festivālā? Kā raksturotu bērnu teātra tirgu Latvijā šobrīd un māksliniekus, kas šajā virzienā darbojas?

Tikai ar to ka tās ir ārzemju. Būtiskas atšķirības no tām latviešu izrādēm, kas ir iekļautas festivālā nav, jo kritēriji izrāžu atlasei bija vienādi gan ārzemju, gan latviešu izrādēm. Un galvenie no tiem, lai ar klasiskam teātrim netradicionālu formu tiktu runāts par tēmām, kas svarīgas gan bērniem, gan pieaugušajiem. Katra no festivāla izrādēm izmanto savu teātra formas valodu. Mums ir deju, objektu, ēnu, zīmējumu, improvizācijas, muzikālās, jaunā cirka un dramatiskās izrādes. Ārzemju kompānijas rāda darbus, kādus Latvijā nākas redzēt ļoti reti vai pat mēs tādus neesam redzējuši. Piemēram nīderlandiešu dejas izrāde bērniem no četru gadu vecuma “Rotaļnieks”, muzikālā klaunāde “Uvertīra” no Dānijas vai savdabīgā norvēģu improvizācijas izrāde “Leļļu uznāciens”. Mēs festivālā gribam parādīt teātra daudzveidību, to ka par svarīgām lietām var runāt dažādās formās, bet nezaudēt saikni ar mazo, vai ne tik mazo skatītāju..

Es domāju, ka Latvijā situācija ar teātri bērniem ir diezgan kritiska.. Mums nav neviena teātra jaunatnei.. daži kā “Kabata” vai “Leļļu teātris” cenšas aizpildī šo nišu. Ir kaut kādas izglītības programmas, bet cik tās reāli darbojas? Nav kopēja uzstādījuma un nav nekādas skaidrības par noteikumiem.. Pastāv negodīga konkurence. Ir gana daudz “mākslinieku”, kas brauc pa bērnudārziem un skolām un izrāda visai dīvainas izrādes par ļoti zemu cenu, kas pat nav tas briesmīgākais, ļaunums ir tajā, ka viņi rada bērnos greizu priekštatu par to, kas ir teātris. Tas problēmu uzskaitījums ir ļoti garš, bet tikai darot to var padarīt īsāku. Mēs mēģinam to īsināt.

Baiba Kalna, Izglītība un kultūra, 21.05.2010

Ar busu vai kājām, riteni vai vilcienu, ar klasesbiedriem vai ģimeni brauc skatīties teātri bērniem un jauniešiem – aicina Starptautiskais teātra festivāls bērniem un jauniešiem „NoMadI”, kas no 24. maija līdz 1. jūnijam notiks Liepājā. To organizē radošā apvienība “Nomadi” un Starptautiskā teātra bērniem un jauniešiem asociācija ASSITEJ Latvija, uzsverot, ka šis festivāls ir vieta, kur satikties gados jauniem cilvēkiem ar tiem, kuriem jau ir nopietnāka dzīves pieredze. Satikties, lai kopīgi domātu, sarunātos un mēģinātu izprast jautājumus, kas svarīgi ikvienam neatkarīgi no vecuma.

Festivāla nosaukums nav nejaušs. Nomadi – tātad klejotāji, kas klejo no domas uz domu, no jautājuma uz jautājumu, starp dažādiem izrāžu žanriem un valodām, kā sarunāties. Kā stāsta festivāla radošā direktore Krista Burāne, tāpēc festivāla logo jeb simbols ir kompass, kas rāda pareizo virzienu, lai mēs atrastu viens otru un atrastu cilvēkā cilvēku. Turklāt festivāla nosaukumu var lasīt arī angliski: no mad I – es (mēs) neesmu traks, ticot, ka teātris ir nepieciešams bērniem un jauniešiem, ģimenēm, šodienas Latvijas sabiedrībai, kā vieta, kur jēgpilni satikties, lai sirdīs un domās pēc šīs satikšanās notiktu kaut neliels klikšķis un cilvēki pēc izrādes aizietu mazliet savādāki, gudrāki, atvērtāki, domājošāki.

Ideja par šādu festivālu radošajai apvienībai „Nomadi” radās savas iepriekšējās darbības pieredzes kontekstā. Krista Burāne atzīst: „Mūsu auditorija ir jaunieši, skolu klases, ģimenes, cilvēki, kam ir interesanti būt kopā neatkarīgi no vecuma, un ir redzams, ka kultūras lauks, kas tiek piedāvāts ģimenēm un bērniem, Latvijā ir ļoti ierobežots. Mēs vēlamies lauzt priekšstatu par to, ka izrāde bērniem ir pasākums, kurā skaļi jāsmejas, jāpriecājas, viss ir dzeltenā krāsā, ir baloni, dziesmas, bet vecāki stāv malā un garlaikojas. Mūsuprāt, kultūra nav saistāma ar garlaicību. To, vai būs interesanti, lielā mērā nosaka tēmas izvēle. Mūs interesējošās tēmas, kuras var saukt par filozofiskām, domāju, ir saistošas visiem vecumiem: kas ir cilvēks, kāpēc viņš ir tāds, kāds ir, kādi ir mūsu rīcības motīvi, kas nosaka mūsu attiecības ar pasauli, kā veidojas laime u.tml.”

Festivālā piedalīsies vienpadsmit Latvijas un ārzemju profesionālie teātri ar dažāda žanra izrādēm – būs skatāms dramatiskais, dejas, objektu, zīmējumu, ēnu teātris, jaunais cirks. Visus iestudējumus vieno tas, ka to veidotāji nebaidās skatīties uz bērnu kā uz domājošu un jūtošu cilvēku, ar ko ir interesanti runāt, nevis kuru vajag pamācīt. Viņi cenšas izvairīties no didaktiskas vai ucinošas intonācijas, kā arī no trešās tendences, ko nereti redzam bērnu izrādēs, – priekšstata, ka bērnam nepieciešams kaut kas ļoti skaļš, dinamisks, kam nav jābalstās uz domu, bet var iztikt ar krāsainām bildītēm, kas ātri un skaļi mainās. Nenoliedzami mūsdienu bērni dzīvo ar datorspēlēm, satiekas internetā, bet tas nenozīmē, ka šī forma būtu jāizmanto bez satura. „Mana pieredze rāda, ka tad, kad viss ir ļoti skaļš, domai galvā vienkārši nepietiek vietas,” teic Krista Burāne.

Igauniju festivālā pārstāvēs jaunā cirka trupa „OMAtsirkus” ar horeogrāfes Kajas Kanas veidotu jauniešu izrādi „Aplis”. Tas ir stāsts par cirkus māksliniekiem, kas iestrēguši laikā. Uz kādu no viņu izrādēm atnāk maza meitenīte, kura negrib, lai izrāde beigtos, un no šī brīža sākas cirkus ļaužu mūžīgais ceļojums. No Norvēģijas pie mums viesosies izrāde „Leļļu uznāciens” – jautrs, dīvains, interesants iestudējums bērniem no četru gadu vecuma, uz kuru jāņem līdzi savas rotaļlietas, ko mākslinieki iesaistīs improvizācijas izrādē. Bērni kopā ar aktieriem varēs izspēlēt vistrakākos, smieklīgākos, aizkustinošākos un brīnumainākos stāstus no savu spēļmantiņu dzīves. Kā atzīst Krista Burāne, iestudējums tomēr nepārvēršas haosā, tajā iegulst stāsts un nobeigumā pārņem gaiša, tīra prieka sajūta. Izrādei būs tulkojums latviešu valodā.

Visai ģimenei domāta dāņu muzikālā klaunāde „Uvertīra” – komisks un reizē poētisks stāsts par kāda orķestra dzīvi, kurā ir vieta gan priekiem, gan bēdām, lielai laimei un nopietnai traģēdijai. Neviens nezina, no kurienes ieradušies šā orķestra mūziķi, kuri sola spēlēt no visas sirds. Jauka solās būt arī Nīderlandes deju izrāde „Rotaļnieks”, ko varēs noskatīties gan Liepājā, gan Rīgā Dailes teātra mazajā zālē. Tās sižets vēsta par trim meitenēm, kuras mēģina saprast, kas ir draudzība. Tā kā viņas ir trīs, tad rodas arī savstarpējas nesaprašanās, strīdi, savstarpējas koalīcijas veidojas un brūk. Ar dažu vienkāršu objektu un dejas palīdzību izrāde stāsta par to, kā bērni mācās sadzīvot un kopā radīt. Tiek arī panākta lauku sētas gaisotne, un ikdienas priekšmeti, ko izmanto izrādē, pārvēršas un sāk dzīvot jaunu, neparastu dzīvi.

Latviešu izrādes festivālam izraudzītas ar domu, ka teātris ir vieta, kur cilvēks var būt aktīvs, aktīva ir viņa domāšana, jūtu pasaule un viņš nebaidās kļūt par izrādes dalībnieku, tādējādi izrāde kļūst par sadarbošanos un sarunāšanos. Tāpēc arī festivāla iestudējumu formas ir ļoti dažādas, tās lauž priekšstatu par dramatisko teātri kā dominējošo teātra formu. Programmā redzēsim pagājušajā sezonā par labāko bērnu izrādi atzīto režisora Valtera Sīļa Nacionālā teātra Jaunajā zālē iestudēto „Par mammām”, Daugavpils teātra fantāziju folkloras stilā „Velniņi” Viktora Jansona režijā, Mārtiņa Eihes un Kristas Burānes objektu izrādi „Vasaras sala”, ēnu spēles par pasaules radīšanas tēmu – Santas Didžus „7 dienas. Genesis”, Vara Klausītāja zīmējumu teātri „Pasakas par Ņukucīti” un neatkarīgā teātra „Skatuve” izrādes jauniešiem – „Klase – XX gs.” Valda Lūriņa režijā un Ivara Lūša iestudēto monoizrādi „Miskastes bērns”. Detalizētāka informācija par festivāla izrādēm, to norises laikiem un vietām atrodama www.nomadi.lv. Pirms vai pēc izrādēm paredzēta izrāžu veidotāju tikšanās un sarunas ar skatītājiem, kas varēs pārtapt nelielās radošajās darbnīcās.

Festivāla pēdējās dienās – no 24. līdz 29. maijam – notiks starptautiska radošā darbnīca teātra profesionāļiem, ko vadīs režisori un aktieri no Igaunijas, Norvēģijas, Dānijas un Latvijas un kurā tiks pētīts, vai teātrī bērrniem un jauniešiem ir aizliegtās tēmas. Krista Burāne par radošās darbnīcas ieceri stāsta: „Pasaulē, kurā dzīvojam, ir ļoti daudz vardarbības. TV katru dienu redzam vardarbību, nāvi, zinām, ka cilvēki ir nežēlīgi cits pret citu, skolās bērni ņirgājas viens par otru. Par šīm tēmām ar bērnu nevar runāt pamācošā tonī, ka tā darīt nav labi, jo tas viņam neko nenozīmē. Bērns redz, ka tas notiek un to dara pieaugušie, un, iespējams, grib izrunāties, mēģina saprast, kāpēc tā notiek. Varbūt mēs, pieaugušie, neesam šādai sarunai gatavi un nezinām, kā to darīt. Tāpēc māksla un teātris ir vieta, kur šīs smagās tēmas risināt. Ceram, ka radošiem cilvēkiem satiekoties, dzims idejas par dažādiem veidiem, kā to darīt, par tēmām un iespējām nākotnes izrādēm, ko īstenot uz nākamo festivālu.”

Radošās darbnīcas iecere saistās ar vienu no festivāla galvenajiem mērķiem – aktualizēt sarunu par bērnu un jauniešu teātra vietu kultūrizglītībā, kas neapšaubāmi ir svarīgi. Krista Burāne uzsver, ka teātris un māksla kopumā ir instruments, ar kuru piedāvāt cilvēkam mācīties domāt, attīstīt domāšanu. „Tas ir pats svarīgākais izglītības aspekts. Kurš gan pēc gadiem atceras algebras formulas, ja vien viņš nestradā šajā nozarē, ķīmijas, bioloģijas u.tml. lietas, ar ko ir pilna skolu programma. Kamēr to skolā mācāmies, mēs savas smadzenes kustinām, tikai kādā virzienā? Man liekas, ir svarīgi, lai mēs tās darbinātu cilvēcības virzienā un lai mūsu domāšana būtu ļoti savērpta ar vērtību izpratni. To var izdarīt caur mākslu un kultūru. Protams, ir būtiski, lai cilvēkam piemistu eksaktā domāšana, bet ja ir tikai eksaktās prasmes un nav izglītībā otras ētiskās, vērtību dimensijas, cilvēks kļūst vienpusīgs un zināmā veidā zaudē savu cilvēcību.” Var piebilst, ka festivāls norisinās laikā, kad noslēgumam tuvojas kārtējais mācību gads, un tā izrādes un pasākumus veiksmīgi var iekļaut mācību gada beigu skolu ekskursiju programmā. Turklāt vienlaicīgi ar festivālu „NoMadI” no 24. līdz 30. maijam Liepājā otro gadu notiks svētki visai ģimenei „Lielmutis Fricis un Lielmute Marta”, kas arī piedāvās daudzveidīgu programmu un gan liepājniekus, gan pilsētas viesus aicinās uz kopīgu dziedāšanu, dancošanu, zīmēšanu, rotaļās iešanu un daudz ko citu.

Valters Sīlis ir viens no jaunajiem Latvijas teātra režisoriem, kura iestudējumus Latvijas teātros noteikti ir  vērts redzēt profesionalitātes un skaudrās cilvēcības dēļ. Viņa izrāde bērniem no 4 gadu vecuma “Par mammām”, kas tiek spēlēta Nacionālajā teātrī, tika atzīta par labāko izrādi bērniem 2008/2009 gada sezonā un tagad būs skatāma arī starptautiskajā teātra festivālā “NoMadI”, kas norisinās Liepājā  un Rīgā no 24.05 – 1.06.

Festivālā tu piedalies ar izrādi “Par mammām”? Kā tev liekas, kāpēc tā ieguva pagājušās sezonas labākās bērnu izrādes titulu?

Manuprāt, izrādei piemīt spēja uzrunāt gan pieaugušos, gan bērnus. Tā runā par jautājumiem, kas ir svarīgi mūsu attiecībās ar bērniem un stāsta par to, kādi vecāki ir tad, kad viņiem nav savu bērnu priekšā jāspēlē nopietno pieaugušo loma. Tas, kas mani priecēja šajā darbā, ir atklājums, cik plašas iespējas eksperimentiem ir, veidojot bērnu izrādi. Un pēc tam arī spēlējot izrādi atklājās, ka bērni saprot un ļoti labprāt pieņem šādu spēles veidu, un ir gatavi sekot notikumiem uz skatuves, lai gan nav ne skaistu tērpu, ne krāšņas dekorācijas. Ir tikai divas aktrises, kuras izspēlē savas bērnības atgūšanu. Tas, ka bērniem patīk šāda veida teātris, man ir liels prieks, jo bērniem patika tas, par ko viņi nemaz nenojauta, ka viņiem tas patiks. Savukārt man tas ir apliecinājums tam, ka bērni ir gatavi saprast pat vēl sarežģītāku, neparastāku teātri.

Kas ir bērns?

Bērns ir cilvēks, kurš mācās un spēj just lielu prieku atklājis kaut ko jaunu. Tieši šo bērnības izjūtu ir tik grūti nosargāt.

Par ko tu neesi gatavs runāt ar bērniem?

Es neesmu gatavs runāt par nežēlību, kā vienkāršu spēlīti. Pārējais gan man liekas sarunas vērts. Bet man ir pārliecība, ka, veidojot izrādi bērnam, ir skaidri jāzina, kāds ir vēstījums, ko es raidu bērnam, jo tā ir  liela atbildība.

Par ko tu pavisam noteikti gribi runāt ar bērnu?

Es esmu gatavs atzīties bērnam, ka ļoti bieži pieaugušie tikai izliekas, ka kaut ko zina ļoti droši. Ir svarīgi runāt ar bērnu par to, ka izaugt lielam nenozīmē izbeigt daudzas problēmas. Tas nozīmē tikai šo problēmu neizrādīšanu, to, ka pieaugušie  bieži ir diezgan samulsuši un nezina, ko ar savu dzīvi iesākt.

Tu esi netikai režisors, bet arī tētis. Vai Latvijā ir teātris, uz kuru Tu gribētu iet ar savu meitu?

Es gribētu ar bērnu iet uz teātri jau tagad, kad viņai vēl ir jāiemācās piecelties kājās, jo es zinu, ka viņa ļoti labprāt skatītos izrādi, kas būtu domāta viņas vecumam. Man gribētos ar viņu aiziet uz izrādi viengadīgiem bērniem, jo es zinu, ka ir iespējams, ka viņi jau tagad ir gatavi sekot līdzi teātrim. Tomēr tik riskantus projektus Latvijā neveido, lai arī tie būtu svarīgi. Būs jāsaņemas un kaut kas tāds jāuztaisa.

Kāda ir situācija Latvijā ar izrādēm bērniem un jauniešiem?

Es ceru, ka šī situācija uzlabojas. Ir sajūta, ka kaut kas mainās un mākslinieki ir gatavi nežēlot savu fantāziju bērnu izrādēm. Vienu brīdi mani bija pārņēmušas šausmas, ka ir vai nu darbi ieturēti padomju laiku stilistikā, vai arī izrādes stilīgiem jauniešiem, kur  rodas jautājums, vai tiešām visi jaunieši ikdiena runā hip hopā. Bija ļoti daudz izrādes, kurās pieaugušie atrādīja savus priekšstatus par to, kas patīk bērniem un kas- jauniešiem. Taču pēdējā laika tomēr parādās mūsdienīgas izrādes.

Kuras no izrādēm bērniem vai jauniešiem pēdējā sezonā Tev likušās interesantas?

No pēdējā laika izrādēm Mārtiņa Eihes „Kauja pie…” ir iestudējums, kurš runā ar jauniešiem kā ar normāliem cilvēkiem. Vidusskolnieki ir cilvēki, kas grib  skatīties patiesi nopietnus darbus. Un šī izrāde ir nopietna un ar savu enerģiju ļoti iedarbīga. “Kauja pie…” ir darbs, kuram vajadzētu kalpot par piemēru, kāda līmeņa izrādēm ir jābūt, lai tās uzrunātu jauniešu auditoriju. 

Kāpēc bērniem būtu vajadzīgs teātris, varbūt pietiek ar internetu?

Man ir pārliecība, ka teātrim jābūt vietai, kur bērns pirmo reizi sastopas ar mākslu. Ja teātris grib, kļūt līdzīgs tam, ko bērns redz televizorā vai datorā, tad tāds teātris viņam diez vai ir vajadzīgs. Tā ir iespēja bērnam redzēt ko īpatnēju un negaidītu, bet šāda sava redzesloka palielināšana ir vajadzīga gan pieaugušajiem, gan bērniem. Man būtu svarīgi, lai izrādes bērniem būtu izrādes, nevis izklaides produkti bērniem. Šādai nostājai, manuprāt, būtu jābūt valstiskā līmenī, izsludinot nopietnus projektu konkursus bērnu izrādēm. 

Kāda jēga ir festivālam “NoMadI”?

Bērniem tā ir iespēja redzēt daudz labu izrāžu, savukārt pieaugušajiem māksliniekiem tā ir iespēja redzēt, cik plašas ir iespējas veidot labas izrādes bērniem un jauniešiem

Festivāla laikā Tu piedalīsies arī radošajā darbnīcā profesionāļiem “Aizliegtās tēmas teātrī bērniem un jauniešiem” .

Man tā ir iespēja nokļūt vidē, kur iespējams izdosies atklāt kaut ko negaidītu. Ļoti iespējams, ka arī man ir priekšstati par to, kādam ir jābūt teātrim bērniem, un man ir svarīgi personīgi šos priekšstatus lauzt.

Uz kuru no festivāla izrādēm tu noteikti gribi aiziet?

Man svarīgākā izrāde ir „Leļļu uznāciens”, ko rādīs norvēģuTeater Isenkram. Man tas ir ļoti būtisks jautājums – kā padarīt improvizāciju ar bērniem patiesi aizraujošu. Jo es pats gribu to sākt izmantot izrādēs bērniem tikai, vispirms ir jāapzinās tas, kā to darīt, kādus inztrumentus izmantot.

Spēle un spēlēšanās ir dabiska bērna dzīves sastāvdaļa. Arī teātris ir spēle. Kas ir galvenie nosacījumi, lai bērnam teātrī būtu interesanti, lai viņš to pieņemtu kā dabisku savas dzīves daļu?

Man liekas svarīgi, lai tas, kas tiek stāstīts bērnam, būtu godīgi un atklāti. Nekas nevar būt aizraujošāks par to. Ja cilvēki ir godīgi, tad viņi ir gatavi atklāt kaut ko nezināmu, un tas ir interesanti. Teātrim ir jābūt spēlei, un ir svarīgi strādājot pie izrādes bērniem domāt par ritmu un dinamiku. Bet tik pat svarīgi ir no mākslinieku puses apzināties, ka bērns dzīvo mūsdienās ar visām šīs dzīves problēmām un dažreiz bērnam nemaz nav tik svarīgi nonākt kādā sapņu pasaulē, bet parunāt par tām problēmām, kas viņu skar. Teātris ir tāpēc, lai varētu sarunāties, lai nevajadzētu justies vientuļam.

Valtera Sīļa izrāde “Par mammām”  festivālā “NoMadI” būs skatāma 26.05 plkst. 14:00 un 17:00 viesnīcas “Promenāde” zālē. Par pārējo festivāla prgrammu tuvāka informācija www.nomadi.lv

Latvijas Veclaiku divriteņu kluba pirmajam Latvijā rīkotajam Tvīda braucienam!

Tvīda brauciens – no angļu valodas „Tweed run” – ir neformāla velokultūras kustība, kuras tradīcijas centrā ir veclaicīgo velosipēdu un īpašo retro tērpu parāde.

Pirmais Latvijā Tvīda brauciens notiks 2010.gada 23. maijā Liepājā. Tās sāksies plkst. 12:00 Rožu laukumā un turpināsies 1,5 stundu ilgā pārādē pa Liepājas centru īpašā orķestra pavadībā, svinīgi noslēdzoties Liepājas promenādē ar dalībnieku apbalvojumiem par daiļāko velosipēdu un švītīgāko tērpu, kā arī jaundibināto tradīciju – Tvīda Karaļa un Karalienes kronēšanu
Lai brauciens izdotos krāšņs un tradīcijām atbilstošs, dalībnieki ir laipni aicināti sagādāt sev 20. gadsimta sākuma stila tērpus, ideālā gadījumā pieskaņotus saviem velosipēdiem. Kaut arī Tvīda brauciens ir īpaši orientēts uz veclaicīgajiem un pilsētas divriteņiem, jebkura velosipēda īpašnieks ir laipni aicināts piedalīties!
Brauciena dalībnieki ir aicināti piedalīties arī Latvijas Veclaiku divriteņu kluba biedru rīkotajās darbnīcās, kas notiks sestdien, 22. maijā Liepājā, Graudu ielā 22, kā arī apmeklēt kluba jubilejas balli ar improvizācijas meistara Vara Klausītāja īpaši veidotu zīmējumu izrādi “Latvijas Ērglis” un dejām jaunatklātajā Red Sun Buffet bārā Liepājas pludmalē. Skat. programmu pielikumā.
Tvīda braucienu rīko Latvijas Veclaiku divriteņu klubs (vairāk info 2.lpp.) sadarbībā ar saviem Liepājas biedriem – pasākumu rīkotājiem „Mājas svētki” corp. un vairākām draudzīgām organizācijām. Tvīda braucienam pievienosies arī 22. maijā notiekošā velobrauciena „Velodiena Kuldīgā” dalībnieki.
Organizatori piedāvā palīdzību ar Tvīda brauciena dalībnieku velosipēdu nogādi no Rīgas uz Liepāju. Interesenti var pieteikties līdz 19. maijam, rakstot uz e-pasta adresi: latveloclub@gmail.com vai zvanot uz tel. 29529238.

Vairāk informācijas: Velta Bērziņa, t.29779220, e: latveloclub@gmail.com un www.latveloclub.lv

Latvijas Veclaiku divriteņu kluba gada jubilejas svinības
un TVĪDA BRAUCIENS

Liepājā, 2010. gada 22. – 23. maijā

Programma

Sestdiena, 22. maijs – Latvijas Veclaiku divriteņu kluba gada jubilejas pasākums
Graudu ielas 22 pagalmā

12:00 Atklāšana un aizraujošs stāsts par velosipēdu vēsturi Latvijā (stāsta Saulkrastu velosipēdu muzejs)
13:00 Performance: no „0” līdz 1 ritenim (Ērenpreissa darbnīca)

Visas dienas garumā darbojas darbnīcas:
- Ērenpreiss velosipēdu darbnīca,
- velosipēdu pušķošanas darbnīca (Jana Jankovska, Sabīne Vīksne),
- retro foto darbnīca (ISSP)

16:00 ~17:00 Velo-ekskursija pa Liepājas velo-vēsturiskajām vietām

21:00 Veclaiku divriteņu kluba gada jubilejas balle
Red Sun Buffet, Liepājas pludmalē
- Zīmējumu izrāde-improvizācija „Latvijas ērglis” – Varis Klausītājs
- Velo slaid-shovs un dejas ar Dj apvienību Värka Kru, Raitis un Romantix

Svētdiena, 23. maijs – Tvīda brauciens

12:00 pulcēšanās Rožu laukumā

12:30 Tvīda brauciens: Rožu laukums – Graudu iela – Kurmāja prospekts – Kungu iela – Bāriņu iela – Liepājas Promenāde – Emīla Melngaiļa koledžas flautas kvarteta, Durbes mūzikas studijas bērnu orķestra, Mareka Radzēviča čella un „Mehāniskā švīta” apvienības muzikālā pavadījumā

14:00 Brauciena svinīgais noslēgums un švītīgāko dalībnieku apbalvošanas ceremonija, Tvīda Karaļa un Karalienes kronēšana

14:30 Vēsturiskā kopbilde

Mums ir liels prieks, ka Jūsu atsaucība ir liela….un biļetes uz Vara Klausītāja zīmējumu izrādi “7 pasakas par Ņukucītis” ir izpārdotas.

Bet ir vēl desmit brīnišķīgas izrādes, kuras kopā ar saviem bērniem jūs varat redzēt festivāla laikā Rīgā un Liepājā!

Foto no izrādes “Septiņas pasakas par Ņukucīti”

Starptautiskā teātra bērniem un jauniešiem festivāla “NoMadI” ietvaros notiks Nīderlandes dejas teātra De Stilte viesizrādes Rīgā Dailes teātrī un Liepājā. Šī saruna par to, ko nozīmē veidot deju izrādes bērnam, notiek ar horeogrāfu un kompānijas māksliniecisko vadītāju Džeku Timmermani. Viņš ir autors arī festivāla izrādei “Madcap”, kas tulkojumā no flāmu valodas nozīmē bērns, kas spēlējas, jeb “Rotaļnieks”.
De Stilte ir profesionāls dejas teātris, kas strādā tieši bērnu un jauniešu auditorijai. Kāpēc tāda izvēle?
Līdzās ikdienas pasaulei pastāv iztēles pasaule. Es to mīlu tāpēc, ka iztēle ļauj paskatīties uz to, kas mums ir apkārt, ar citām acīm, tā dod spēku izdzīvot. Man patīk strādāt ar bērniem, jo viņiem patīk dalīties ar savas iztēles pasaules noslēpumiem un viņi grib redzēt arī to, kas notiek citu cilvēku fantāzijās. Bērni ir atvērti jaunai pieredzei, viņiem piemīt spējas ne tikai izdomāt jaunus stāstus, bet arī stāstīt tos un ieklausīties citu domās.
Rīgā un Liepājā jūs rādīsiet izrādi “Rotaļnieks”. Tā ir domāta bērniem no četru gadu vecuma. Par ko tā būs?
Izrāde ir par trīs meitenēm, kas kopā spēlējas. Viņām ir savi ķīviņi, viņas mēģina pievērst sev uzmanību un izdomā visādus trikus, lai tikai nepaliktu vienas, bez draudzenēm. Tā ir arī izrāde par olām, putniem, riteņiem, baloniem un govi. Ar lietu un pērkonu, vēju un ūdeni. Par bērnu, kas spēlējas un šajā spēlē uzbur jaunu pasauli.
Reizēm man jautā, vai dejas valoda nav pārāk sarežģīta šādiem stāstiem. Es vienmēr atbildu, ka nē. Bērni uz pasauli lūkojas ar atvērtām acīm, un pieaugušie bieži vien šo spēju sabojā, pasakot priekšā, kas tieši ir jāredz. Bet mākslā katrai lietai ir vairāk nekā viena vai divas nozīmes. Deja spēj vienlaicīgi stāstīt vairākus stāstus, un tieši bērni ir tie, kas to ļoti labi spēj saprast.

Kāda ir galvenā atšķirība starp bērnu un pieaugušo auditoriju?
Bērnu izrādēs saturs galvenokārt ir pozitīvs – atmosfēra, darbība, mūzika. Savukārt aktieriem ir jābūt gataviem komunicēt. Jo bieži bērni izrādēs aktīvi dzīvo līdzi un grib piedalīties, izsaka komentārus. Tāpēc radīšana bērnu auditorijai vienmēr nozīmē sarunas klātesamību un mēģinājumus kļūt tikpat brīvam, cik brīvi ir bērni. Pikaso reiz esot teicis: “Jums ir nepieciešama visa dzīve, lai kļūtu par bērnu”. Manuprāt, tieši tā arī ir.
Cik daudz teātru Nīderlandē strādā bērnu un jauniešu auditorijai?
Ir vairākas kompānijas, kuras strādā tikai bērniem. Visu patstāvīgo teātru repertuāros ir izrādes bērniem – gan tīri komerciālas programmas, gan mākslinieciskas. Nīderlandē ir apmēram divi simti teātra kompāniju, kuras saņem pašvaldību atbalstu, lai veidotu izrādes tieši bērniem.
Kultūras ministrija, piemēram, atbalsta sešas deju kompānijas, kas strādā jauniešu auditorijai, desmit jaunatnes teātrus un vairākas organizācijas, kas producē izrādes jauniešiem.

Cik bieži ģimenes Nīderlandē iet uz teātri? Kādas ir izrāžu skatīšanās tradīcijas?
Apmēram 15 % iedzīvotāju vismaz reizi gadā teātri apmeklē. Izrādes jauniešiem un bērniem tiek spēlētas arī skolās, un sākumskolā visi bērni tiek vesti gan uz dramatiskajām, gan dejas izrādēm.
Kāpēc dejas teātris varētu būt svarīgs bērniem?
Ja pasaule sastāvētu tikai no ēdiena, drēbēm un darba, tad jāsaka, kā ir – posms starp dzimšanu un nāvi būtu bezgala garlaicīgs un neinteresants. Teātris ļauj parādīt bērniem mūsu kaislības, domas, estētisko pieredzi, pastāsta viņiem par to, cik dažādi ir cilvēki un viņu intereses. Galu galā teātris ļauj bērnam apdomāt viņa paša dzīves pieredzi. Bet deja ir valoda, kas māca atrast jaunus veidus, kā lūkoties uz pasauli un tajā notiekošo.

Kādi, jūsuprāt, ir labas izrādes bērniem kritēriji?
Laba izrāde ir tāda, kas ietekmē gan bērna, gan pieaugušo emocijas, kas ļauj salīdzināt bērnu un pieaugušo pieredzi un palīdz viņiem sarunāties vienam ar otru. Labai izrādei vienmēr atradīsies vieta cilvēka atmiņā.
Vai teātrī, kas domāts bērniem, vajadzētu būt kādām aizliegtajām tēmām?
Tas ir ļoti atkarīgs no māksliniekiem, kas strādā bērniem un jauniešiem. Faktiski, ja mēs izmantojam kādu tēmu, problēmu, jautājumu tā, ka darba rezultāts ir skaista izrāde, tad tabu nepastāv. Mani pašu neiedvesmo nāves, škiršanās vai pazemošanas tēmas. Es labāk ar bērniem runāju par dzīves gaišo pusi. Bet nekad jau nevar zināt, kas notiks pasaulē vai manā prvātajā dzīvē un kā tas ietekmēs manu viedokli par to, kas bērniem ir nepieciešams teātrī.
Arī jūs reiz bijāt bērns, kāda bija jūsu pieredze ar dejošanu un teātri?
Mana bērnība bija piepildīta ar futbolu nevis dejām. Piecpadsmit gadu vecumā sapratu, ka teātris ir pasaule, kurai es nepiederu, bet kurā gribētu dzīvot. Izdomāju, ka gribu kļūt par aktieri un, kad man bija divdesmit, atklāju, ka mīlu fiziskas izteiksmes formas. Pēc īsas dejotāja karjeras kļuvu par skolotāju Dejas akadēmijā. Bet tikai četrdesmit gadu vecumā, kad sāku apvienot horeogrāfa darbu ar radīšanu bērniem, atradu savu mīlestību, brīvību un sapratu, kas ir manas dzīves lielais mērķis. Bērni ir tie, kas mani iedvesmo radīt pasaules, kurās ir prieks dzīvot.
Kā jūs iedrošinātu vecākus kopā ar bērniem doties uz izrādi “Rotaļnieks”?
Pieaugušajiem es ieteiktu sekot saviem bērniem un ļauties pārsteigumam!
Izrādi “Rotaļnieks” varēs redzēt Rīgā, Dailes teātrī, 26.05 plkst. 19.00, Liepājā 5. vidusskolā 27.05 plkst. 19.00 un 28.05 plkst. 13.00

Paldies par atbalstu Nīderlandes vēstniecībai!