Dabonam punus, bet spītīgi turpinām iet uz priekšu
Intervija ar Mārtiņu Eihi, Delfi, 23.05
No 24. līdz 29.maijam Liepājā (viena izrāde būs arī Dailes teātrī 26.maijā) notiks pirmais starptautiskais teātra festivāls “NoMadI”. Festivālā piedalīsies vienpadsmit Latvijas un ārzemju profesionālie teātri ar dažāda žanra izrādēm. Īsi pirms festivāla sakuma portāls “Delfi” aicināja festivāla direktoru, režisoru Mārtiņu Eihi atbildēt uz vairākiem jautājumiem.
Festivāls tiek rīkots finansiāli visai nelabvēlīgā laikā, kad grūtības izjūt pat lielie festivālu un koncertu organizatori. Teātrim vienmēr attiecības ar naudas devējiem laikam bijušas atšķirīgas? Kas pamudināja rīkot festivālu? Kas viesa drošības sajūtu, ka festivāls izdosies?
Jā, patiešām, laiks finansiāli ir grūts, un iespējams, ka vēlēšanās tieši šajā brīdī rīkot festivālu bērnu un jauniešu auditorijai, ir traka. Bet mūsu festivāla nosaukumā ietvertā vārdu spēle “No Mad I” apgalvo pretējo. Sākot organizēt festivālu, mēs ticējām, ka būs iespējams atrast pietiekami daudz cilvēku, kuriem ideja par starptautiska kultūras notikuma bērniem un jauniešiem atbalstīšanu nelieksies traka. Jāsaka godīgi, ka finansējuma piesaiste atklāja jau labi zināmu faktu – šobrīd Latvijā ir grūtības nevis ar naudu, bet ar domāšanu par kultūru vispār un kultūru bērniem un jauniešiem īpaši. Un, ja vēl pasākums nenotiek Rīgā, tad … grūtības saprast, kāpēc tas vajadzīgs, pastāv. Tāpēc arī festivālā šobrīd nav visas uzaicinātās izrādes un dažu citu labu ideju realizāciju nāksies atlikt uz nākamajiem festivāliem.
Tomēr atradās arī pietiekami daudz netraku ļaužu, kas festivālu atbastīja. Finansiāli gan lielāko daļu atbalsta sniedza ārvalstu vēstniecības un fondi no Nīderlandes, Norvēģijas un Igaunijas. Tās ir valstis, kurās kultūras politika ir veidota tā, ka kultūrizglītības nepieciešamība nevienam nav jāpierāda. Dāņu teātra trupa “Batida”, saprotot finansu situāciju Latvijā piedāvāja nospēlēt divas izrādes par vienu cenu.
To, ka šāds festivāls ir svarīgs arī Latvijas profesionālajiem valsts un nevalstiskajiem teātriem pierādā viņu gatavība piedalīties festivālā bez lieliem honorāriem. Latviešu dalībnieki savus izdevumus sedz no biļešu ienākumiem, un tas ir ļoti liels atspaids mums.
Mūs finansiāli atbalsta gan Liepājas domes Kultūras pārvalde, gan VKKF. Idejisku atbalstu saņēmām arī no Kultūras ministrijas.
Ir uzņēmumi, kas atbalsta ar savu produkciju, kā piemēram “Fazer”, citi sadarbības partneri, kas palīdz veidot festivālu.
Bet jāsaka kā ir… festivāls ir pilnībā nekomerciāls. Mēs strādājam tāpēc, ka strādājam, un biļešu ienākumi no 1 – 4 LVL dārgajām biļetēm tiks novirzīti festivāla tehnisko izmaksu segšanai.
Par pamudinājumiem. Tie arī ir divi. Pirmkārt, mēs, radošā apvienība “Nomadi” gribam sākt aizpildīt to tukšumu Latvijas kultūras laukā, kas saistās ar teātri bērniem un jauniešiem. Tāpēc likās ļoti svarīgi radīt vietu, platformu, kur sarunāties par šo tēmu. Festivālā bez izrādēm būs arī starptautiska darbnīca profesionāļiem pēc kuras mēs ceram, ka radīsies idejas nākotnes projektiem un Latvijas teātra ļaudis sāks domāt par izrādēm bērniem un jauniešiem kā interesantu un jēgpilnu darbības jomu.
Un otrais – festivālu rīkojam kopā ar ASSITEJ Latvija. Tā ir starptautiskas organizācijas, kas apvieno teātrus, kas strādā bērniem un jauniešiem Latvijas nodaļa un šogad bija pienācis laiks, kad Baltijas valstu vidū festivāls bija jārīko tieši latviešiem.
Par to, kā festivāls izdosies, varēsim runāt pēc nedēļas. Drošības, protams, nav, jo nav arī pieredzes šādu pasākumu rīkošanā, mācāmies darba procesā, dabonam punus, bet spītīgi turpinām iet uz priekšu.
Vieta. Kāpēc par festivāla galveno norises vietu izvēlēta Liepāja? Vai tāpēc, ka tur teātris un ir drošāka sajūta? Zināms, ka pašvaldības atbalsta ziņā būtu daudz izdevīgāk rīkot festivālu citā lielā Kurzemes pilsētā…
Tāpēc, ka Liepājā ir daudz foršu cilvēku, gan kultūras pārvaldē, gan pašā pilsētā un iespējams, ka tas saistīts ar manām romantiskajām atmiņām par “Liepājas dzintaru” un nepieradinātību, brīvību, kas tad valdīja.. Var jau būt, ka pilsēta ir kļuvusi pragmatiskāka, bet ceram, ka bērni to atkal izkustinās.
Vai plānojat citus gadus ļauties izaicinājumam rīkot festivālu citās pilsētās? Kādi vispār nākotnes plāni?
Atbilstoši nomadismam mums vajadzētu doties tālāk uz citu pilsētu vai pat citu reģionu.. piemēram uz Latgali. Ideja par festivālu un tā dalībniekiem kā klejotāju tautu, kas ceļo no viena kultūras notikuma uz otru, no vienas pilsētas uz otru, mūsuprāt ir svarīga. Tāpēc, ka teātris, labas, mūsdienīgas izrādes ir jāredz visā Latvijā, nevis tikai Rīgā. Bet tikai tad, kad būs beidzies mūsu pirmais festivāls, kad būs veikta analīze, mēs varēsim domāt, ko un kā darīt tālāk. Idejas jau ir, bet ja tām nebūs iespējams daudzmaz prognozēt materiālo segumu, tad jautājums par turpināšanu būs ļoti smags. Domājam arī par formu.. varbūt mazāk izrāžu, bet pielikt klāt kādu aktuālu kino, koncertu, kādu pavisam traku dullību saistītu ar pilsētu un jauniešiem.
Ar ko atšķiras Latvijā veidotās bērniem domātās izrādes no tām ārvalstu izrādēm, kuras esat uzaicinājuši izrādīt festivālā? Kā raksturotu bērnu teātra tirgu Latvijā šobrīd un māksliniekus, kas šajā virzienā darbojas?
Tikai ar to ka tās ir ārzemju. Būtiskas atšķirības no tām latviešu izrādēm, kas ir iekļautas festivālā nav, jo kritēriji izrāžu atlasei bija vienādi gan ārzemju, gan latviešu izrādēm. Un galvenie no tiem, lai ar klasiskam teātrim netradicionālu formu tiktu runāts par tēmām, kas svarīgas gan bērniem, gan pieaugušajiem. Katra no festivāla izrādēm izmanto savu teātra formas valodu. Mums ir deju, objektu, ēnu, zīmējumu, improvizācijas, muzikālās, jaunā cirka un dramatiskās izrādes. Ārzemju kompānijas rāda darbus, kādus Latvijā nākas redzēt ļoti reti vai pat mēs tādus neesam redzējuši. Piemēram nīderlandiešu dejas izrāde bērniem no četru gadu vecuma “Rotaļnieks”, muzikālā klaunāde “Uvertīra” no Dānijas vai savdabīgā norvēģu improvizācijas izrāde “Leļļu uznāciens”. Mēs festivālā gribam parādīt teātra daudzveidību, to ka par svarīgām lietām var runāt dažādās formās, bet nezaudēt saikni ar mazo, vai ne tik mazo skatītāju..
Es domāju, ka Latvijā situācija ar teātri bērniem ir diezgan kritiska.. Mums nav neviena teātra jaunatnei.. daži kā “Kabata” vai “Leļļu teātris” cenšas aizpildī šo nišu. Ir kaut kādas izglītības programmas, bet cik tās reāli darbojas? Nav kopēja uzstādījuma un nav nekādas skaidrības par noteikumiem.. Pastāv negodīga konkurence. Ir gana daudz “mākslinieku”, kas brauc pa bērnudārziem un skolām un izrāda visai dīvainas izrādes par ļoti zemu cenu, kas pat nav tas briesmīgākais, ļaunums ir tajā, ka viņi rada bērnos greizu priekštatu par to, kas ir teātris. Tas problēmu uzskaitījums ir ļoti garš, bet tikai darot to var padarīt īsāku. Mēs mēģinam to īsināt.
