02.17.2010. Diskusijas

Ar cieņu

Krista Burāne
Festivāla mākslinieciskā direktore

Kad man bija četri gadi. Jā, liekas, ka četri, Nacionālajā teātrī (toreiz gan A. Upīša Valsts Drāmas teātrī) uz lielās skatuves lidoja Ričarda Baha “Kaija vārdā Džonatans Livingstons”. Ļoti labi atceros kā dzisa lielā teātra lustra, kā vērās priekšskars un melnajā skatuves mutē parādījās cilvēks baltā raupja adījuma tērpā.

Es melotu, ja teiktu, ka atceros izrādi detaļās, tomēr tieši ar to ir saistīts mans pirmais teātra piedzīvojums un manas pirmās atmiņas par pārdzīvojumu, kurš iespējams gandrīz tikai šajā mākslā – to, kā cilvēku domas un emocijas savienojas vienotā nospriegotā klusumā, tādā, kurā pat elpot bail, un kurš liecina par kādu kopīgu gara esamību tajos, kas zālē un uz skatuves.

Man bija četri gadi un es skatījos monoizrādi, kurā neviens neākstijās, nedziedāja jautras dziesmiņas, ja vien par tādām neuzskata Žana Mišela Žāra mūziku, un nebija tērpies spilgtos, it kā par jautrību liecinošos kostīmos. Par spīti tam, es piedzīvoju prieku. To pašu, ko pieaugušie, kas sēdēja man līdzās. Prieku par patiesību un mīlestību, kas rodas satiekoties ar mākslas darbu.

Šī pieredze ir tikai viens no pierādījumiem, kuru dēļ es zinu, ka bērniem patīk nevis “bērnu”, bet fantāzijas, dzīvu emociju un patiesu pārdzīvojumu piepildītas izrādes. Tādas, pēc kurām gribas domāt un iztēloties, klusi pie sevis vai kopā ar tuviem cilvēkiem.

Pirmā un iespējams, ka arī spilgtākā tieši bērniem domātā izrāde, kuru atceros no savas bērnības, bija V. Lūriņa iestudētā “Emīls un Berlīnes zēni”.  Skatījos to daudzas reizes un vienmēr  ar lielu interesi, bet ja tagad jāpastāsta, kas visspilgtāk palicis atmiņā, tad … tā ir veclaicīgā autotaure, kas labāk par kostīmiem man stāstīja par laika plūdumu, un naudas nozagšanas aina vilcienā, kuras laikā  pirmo reizi nopietni apzinājos, ka cilvēki mēdz būt arī ļauni.

Balstoties uz šo savu pieredzi, varu teikt – mana atbilde uz jautājumu, kas ir laba izrāde bērniem un jauniešiem, saistās ar cieņas jēdzienu.

Pirmkārt, ar cieņu pret skatītāju. Bērni un jaunieši ir domājoši cilvēki, kuri ir gatavi ne tikai uz jokiem, bet arī nopietnām sarunām par dzīvi. Jocīgi, ka teātros bieži par to aizmirst, un jaunajiem skatītājiem  tiek piedāvāti spoži nieki ar plastmasas dvēseli.

Otrkārt, ar teātra, režisoru un aktieru cieņas pilnu attieksmi pret izrādēm bērniem un jauniešiem. Jo tikai tad, kad šīs izrādes netiks uztvertas kā kaut kas otršķirīgs un radošajam procesam neinteresants, darba rezultāts būs jēgpilns un aizraujošs.

Treškārt, ar vecāku un bērnu cieņas pilnām attiecībām, kurās lielie un mazie cilvēki kopīgi ar teātra palīdzību ir gatavi meklēt atbildes uz dzīves lielajiem un mazajiem jautājumiem. Liekas gan, ka tikai tad, ja vecākiem pašiem sarunas par šiem jautājumiem  būs svarīgas, tie nekautrēsies to paust arī teātru māksliniecisakajai vadībai.

Jo vairāk mēs viens otru cienīsim, jo vairāk mums būs labas izrādes. Arī tādas, kuras aicināt piedalīties festivālā “NoMadI”.

Liekas, ka tas nebūt nav traks mērķis – tieši šī gada maija beigās sanākt visiem kopā, lai skatītos labas izrādes bērniem / jauniešiem un domātu par to, kā veicināt Latvijas teātru ieinteresētību sākt biežāk sarunāties ar vēl nepieaugušajiem skatītājiem.